Lakas atšķiras pēc to: ķīmiskā sastāva (šķīstošie, uz mākslīgo eļļas sveķu bāzes (alkīda un uretānalkīda), poliuretāna uz bezūdens bāzes (DD, PUR), ar skābes cietinātāju un uz formaldehīda sveķu bāzes (SH));
tehniskām īpatnībām (pēc ieklāšanas metodes, stigrības, plūstamības u.c.);
pretestības ekspluatācijas slodzēm (mehāniskai slodzei, ārējām vidēm, gaismai);
kalpošanas laika
īpašībām, kas ietekmē grīdas ārējo izskatu (spējas ietonēt koksni, caurspīdīgums);
spīduma pakāpes (matētās, zīdaini matētās, pusmātētās, glancētās, pusglancētās);
nekaitīguma apkārtējai videi un utilizācijas iespējām .
Ērti ir izmantot dažādi tonētās lakas (caurspīdīgās lakas nu jau ir pagātnē). Svaigi ieklātā laka jāsargā no tiešo saules staru ietekmes, zemā mitruma līmeņa un ventilācijas trūkuma. Ja ekspluatācijas gaitā regulāri strauji mainās temperatūra un mitruma līmenis, tad jāizmanto eļļas vai vaska mastikas. Ja uz parketa ir izlijis ūdens, tas nekavējoties jāsavāc ar sausu drānu.
Kādu tad laku labāk iegādāties?
ūdenī šķīstošās lakas (dispersijas). Pateicoties ražošanas īpatnībām, ūdenī šķīstošās lakas žūst savādāk, kā lakas ar lielu šķīdinātāja saturu. Pēc lakas uzklāšanas sākotnēji iztvaiko ūdens. Plēvi veidojošs komponents iztvaiko daudz lēnāk, tādēļ tā koncentrācija dispersijā nemitīgi pieaug. Kad ir sasniegts noteikts „robežas" līmenis, plēvi veidojošā viela pakāpeniski izšķaida saistvielas pilienus (saistvielas pilieni tiek „izkausēti"). Tikai pēc tam plēvi veidojošs komponents izgaro pilnībā. Lakas plēve izkalst un sacietē. Ūdeni šķīstošām lakām ir labas adhēzijas īpašības, kad tā tiek uzklāta uz koka virsmām. Tās veido viskozi elastīgu plēvi. Atkarībā no šķīdinātāja īpatsvara šādas lakas tiek iedalītas 3 kategorijās: tādas, kas vispār nesatur šķīdinātājus, ar šķīdinātāju īpatsvaru līdz 5% un līdz 15%. Šādas lakas smaka telpā jūtama mazāk, kā izmantojot bezūdens ķīmiju, tādēļ lakas uz ūdens bāzes var izmantot telpās, kur līdz ar darbu veicējiem atrodas arī citi cilvēki. Šādas lakas nav degošas, tās drīkst izmantot vietās, kur saskaņā ar būvnoteikumiem šķīdinātāju lakas nevar tikt lietotas ugunsbīstamības un sprādzienbīstamības dēļ. Par šādu laku trūkumu uzskatāms tā nelielais nodilumizturīgums salīdzinājumā ar bezūdens poliuretāna grupām un izstrādājumiem ar skābes cietinātāju. Nolūkā palielināt ražojuma nodilumizturīgumu, izgatavotāji ir spiesti lakām pievienot speciālās piedevas.
lakas uz mākslīgo sveķu bāzes. Šāda veida laku saistvielu funkcijas veic alkīda sveķi, kas tiek iegūti no naturālām izejvielām, piemēram, no linu vai koksnes eļļām. Šīs eļļas nodrošina laku iekļūšanu dziļi koksnē. Uretānalkīda un alkīda lakas izmaina koksnes dabīgo krāsu, «apdedzina» koku, akcentējot tā faktūru un tekstūru. Sacietējusī lakas kārta izskatās kā elastīga un reizē arī neslidena ragveida plēvīte. Alkīda lakām mēdz būt augsta vai zema vaitspirta koncentrācija. Lakas ar mazāku atšķaidītāja koncentrāciju ir mazāk toksiskas. Laka «apdedzina», pastiprina koka dabīgo nokrāsu, akcentē šķiedru tekstūru. Par šādu laku pozitīvām īpašībām uzskatāms tas, ka tām nav raksturīgas līmēšanas spējas. Ja lakas uzklāšanas gaitā tā nokļūs spraugā starp parketa plāksnēm, tas šīs plāksnes nesalīmēsies. Alkīda lakas parasti izmanto gadījumos, kad nav jēgas traucēt atsevišķu parketa plākšņu ģeometrijas izmaiņām, kas rodas vibrācijas slodžu, temperatūras svārstību un gaisa mitruma ietekmē. Tās ir nepieciešamas dēļu grīdas apstrādei, arī parketa grīdas malās, parketa grīdām, kas ir ieklātas uz iebūvētām apsildes sistēmām, «kustīgām» grīdām, parketam no «jūtīgām» koka sugām, kas ātri reaģē uz mitruma līmeņa izmaiņām telpā, grīdām sporta zālēs u.c. Par alkīda un uretānalkīda laku trūkumiem var uzskatīt to paaugstināto jūtīgumu pret kaltēšanu augstās gaisa (ja tiek izmantota centrālā apkure, nav pietiekama ventilācija) un apstrādājamo virsmu (saules staru iedarbība, grīdu apsildes sistēmas, aizkaru neesamība uz logiem) temperatūrās. Tādos gadījumos vērojama lēnāka lakas izkaltēšana. Vienlaikus jābūt nodrošinātai svaiga gaisa pieplūdei, jo lakas sacietēšanai ir nepieciešams skābeklis. Stingri jālūkojas, lai viena lakas kārta nepārsniegtu 120g/m2. Ja uzklājamā kārta ir pārāk bieza, iespējama ir virsmas krokošanās. Eļļas laku nodilumizturīgums ir vājāks, kā poliuretāna (ūdens un bezūdens) un skābju lakām. Atkarībā no spīduma pakāpes lakas mēdz būt matētas, zīdaini matētas, pusmatētās, glancētās.
bezūdens poliuretāna lakas. Šādām lakām raksturīgas ārkārtīgi augstas adhēzijas spējas. Vienlaikus lakas plēvīte ir viskozi elastīga un īpaši izturīga pret ķīmisko vielu iedarbību. Pateicoties tam, poliuretāna lakas izmanto telpās, kas tiek pakļautas īpaši lielām slodzēm: piemēram, kur vērojama intensīvā pārvietošanās pa grīdu, ķīmiskā iedarbība (dzērieni, tīrīšanas līdzekļi). Izmanto gan vienkomponenta, gan divkomponentu poliuretāna lakas, ko vairāk pazīst pēc nosaukumiem PUR un DD. Šīs lakas tāpat iedala divās grupās atkarībā no tā, vai līdzeklim ir vai nav piejauktas aromātiskās vielas. Tām ir dažādas bāzes: akrila, uretāna, šķīdinātāju bāze. Atkarībā no bāzes bezūdens laka tiek atšķaidīta ar firmas atšķaidītāju. Šādām lakām parasti nav nepieciešama gruntēšana, savukārt pirmā lakas kārta nepaceļ koksnes «plūksniņas». Šīs lakas nav tik untumainas savās prasībās pret telpas mikroklimatu, kā ūdens un alkīda lakas, tās var saglabāt koksnes dabīgo krāsu vai «apdedzināt» virsmu. Tām piemīt lieliska elasticitāte, laba izturīguma pakāpe pret gaismas un siltuma iedarbību, tās var tikt uzklātas uz virsmām, ko regulāri ietekmē ūdens un citas ārējās vides (mēbelēm vannas istabās un virtuvēs, dārza mēbelēm, galdu virsmām, kāpnēm, margām, durvīm). Izteikti salīmē plākšņu malu savienojumus.
lakas ar skābes cietinātāju. Par visizturīgākajām lakām tiek uzskatītas lakas ar skābes cietinātāju jeb lakas uz formaldehīdu sveķu bāzes (SN-lakas). Tās ieteicams izmantot vietās, kur īpaši nozīmīgs ir virsmu izturīgums. Lakas ar skābes cietinātāju var būt ar vienu vai diviem komponentiem. Divkomponentu lakas tiek sajauktas ar cietinātāju proporcijā 10:1. Par šādu laku tehniskām priekšrocībām uzskatāmas augstas adhēzijas spējas, zems jūtīgums pret temperatūras svārstībām un gaisa mitrumu. Šīs lakas nav prasīgas pret izmantojamo instrumentu: veltnīti, špakteli, otām, tamponiem vai izsmidzinātāju. Pateicoties karbamīdu un formaldehīdu sveķu izmantošanai laku sastāvā koksne tiek iekrāsota gaišākos, dabīgākos toņos. Lakai nav nepieciešama gruntēšana. Īpaši labi salīmē plākšņu malu savienojumus. Par šķīdinātāju šāda veida lakās izmanto spirtus, piemēram, etanolu (kartupeļu spirtu). Strādāt ar skābju lakām var tikai labi ventilējamā telpā. Tā ieklāšanas brīdī jāraugās, lai blakus telpā neatrodas cilvēki, kas nav apgādāti ar īpašām aizsargierīcēm, jo ieelpojot lakas tvaikus, iespējams spēcīgs gļotādu kairinājums. Ir plaši izplatīts nepamatots viedoklis, ka skābju laku izdalītais formaldehīds telpā paliek ilgstoši. Patiesībā šķīdinātāja pārpalikumi izgaro trīs dienu laikā, ja tiek nodrošināta pietiekoša ventilēšana.
