Telpu interjerā grīdām vienmēr pievērsta liela uzmanība. Pirmkārt, protams, tām jābūt funkcionālām, otrkārt, jābūt estētiski baudāmām.

Kvalitatīva parketa grīda kalpos ilgi un uzticami.

Senatnē dievnamos un citās greznās celtnēs grīdas bija īsti mākslas darbi. Tās veidoja brīnišķīgi mozaīku un parketa raksti. Kādi ornamenti un precizitāte! Jāteic, ka senie meistari zināja savu darbu — viņu darinātās grīdas daudzās vēsturiskajās celtnēs kalpo vēl tagad. Ja tās ir koptas un restaurētas, tad ikvienam ir uz ko paskatīties.

Ar ko viss sākās

Koka grīdām ir vairākas priekšrocības — tās labi glabā siltumu un elastību, materiālu ir viegli apstrādāt. Šo, tagad vispārzināmo patiesību, cilvēki saprata jau pirms vairākiem gadu simtiem.

Grīdas sāka izgatavot no koka dēlīšiem, kas tika izkārtoti dažādos rakstos. Populārākais no tiem bija “skujiņa”. Dēlīšus parasti izvietoja uz kādas mīkstās koksnes pamata. Visbiežāk šim nolūkam izvēlējās priedi.

Vēlāk grīdu meistari parketa ieklāšanā sāka izmantot tā dēvētos “ozola ķieģeļus”. Ķieģeļa formas parketa dēļus lika uz kaļķu maisījuma pamatnes, turklāt arī starp parketa detaļām stiprināšanas nolūkos tika lieta kaļķu un sveķu maisījuma masa. Grīdas malas pie sienas nostiprināja ar masīvām līstēm.

Ražošanas tendences

Kaut arī parketa vēsture aizsākās pirms vairākiem gadsimtiem, tas arī mūsdienās tiek bieži izmantots.

Kas tad tagad ir parketa dēlis? Un kādu apsvērumu vadīti cilvēki šo materiālu izvēlas?

Parketa dēlis ir konstrukcija, kas sastāv no divām vai trim dabīgā koka kārtām un šķērsgriezumā atgādina “sendviču”. Parketa dēlītis var būt darināts no dažādām koku sugām, jo tāds grīdas segums ir noturīgāks pret mitruma un temperatūras izmaiņu izraisītu deformāciju.

Mūsdienās parketa ražotāji izmanto gan tradicionālās, gan eksotiskās koksnes, turklāt izgatavo dažādu izmēru dēlīšus.

Kvalitatīviem ražojumiem ir precīzi parametri un vienmērīgs lakojums, tādējādi parketa grīda ir līdzena. Parketa augšējais slānis var būt darināts no ozola, oša, dižskābarža, bērza, melnalkšņa.

Izturīgs ir parkets no eksotiskajām koksnēm — sarkankoka, tīģerkoka, dzelzskoka, bambusa un citām sugām. Tas nav lēts prieks un visiem nebūs pa kabatai.

Tā kā virsējais dēlīša slānis parasti nepārsniedz 4 mm biezumu, tad atsevišķu koku sugu jūtība pret temperatūras un mitruma režīma izmaiņām neatstāj būtisku iespaidu uz grīdas ekspluatāciju.

Ieklāšana jāveic precīzi un rūpīgi.

Kalpošanas ilgums

Kā jau minējām, parkets var kalpot ļoti, ļoti ilgi. Taču laiku pa laikam to vēlams atjaunot. Šim nolūkam jāņem talkā slīpmašīna. Var gan gadīties, ka ar to vien būs par maz. Ja parkets ir stipri bojāts, tad nepieciešama nopietna restaurācija. Proti, vecos, bojātos dēlīšus nāksies nomainīt pret jauniem.

Kad slīpēšana un atjaunošana pabeigta, virsmu jāpārklāj ar apdares materiālu. Te pastāv dažādas iespējas. Parketu var nolakot, tad tas kalpos vairākus gadus. Pirms lakas uzklāšanas koksni parasti beicē. Apstrādājot grīdu, laka jāklāj trīs kārtās. Turklāt lakotu parketu ir vieglāk kopt.

Parketu var apstrādāt arī vasku vai eļļu — tas ir gaumes jautājums. Eļļa uz parketa jāklāj divas reizes, tad tā iesūcas koksnē un veido aizsargkārtu. Turklāt eļļa saglabā koka dabisko smaržu un izceļ faktūru.

Kopšana

Pareizi apstrādāta parketa kopšana īpašas grūtības nesagādā. Grīdu nevajadzētu mazgāt ar slapju lupatu, jo ūdens koksnei tomēr var nodarīt zināmu kaitējumu. Labāk to paveikt ar mitru, labi izgrieztu lupatu. Turklāt uzkopšanas darbos vajadzētu lietot speciālos mazgāšanas līdzekļus, kas nopērkami saimniecības preču veikalos.

Viens no parketa lielākajiem ienaidniekiem ir smiltis. To sīkie graudiņi bojā seguma virskārtu, tāpēc, ienākot mājoklī, tūlīt jānovelk ielas apavi.

Un vēl — parkets nav draugos ar straujām temperatūras izmaiņām, tāpēc apkures sistēmu vajadzētu sākt iedarbināt pakāpeniski.

Ja ievērosiet visus iepriekš minētos nosacījumus, parkets kalpos ilgi un uzticami.

Ingūna APERĀNE